Hozīra darbs “Savvaļas zieds un mieži”, kurā piedalās Elisone Rasela, ir smeldzīgs pārdomas par laika ritējumu, dzīves cikliskumu un mērķa meklējumiem. Dziesmā pavasara dzīvīgums tiek pretstatīts ar šķirtības un mirstības tēmām. Atkārtoti sastopamie “savvaļas puķu un miežu” attēli simbolizē dabisko izaugsmi un lauksaimniecības ciklu, kas savukārt atspoguļo cilvēka dzīvi un pieredzi.
Dziesmu teksti svārstās starp lauku un pilsētu vidi, kas liecina par apspriesto tēmu universālo atbilstību. Frāzes, piemēram, “Es jūtu vasaras smaržu tās elpā” un “Zāle kliedz, lai ķermeņi to sakarsētu”, izraisa sajūtu pieredzi, kas klausītāju saista ar zemes atjaunošanos. Tomēr šī atjaunošana tiek pretstatīta 'aizbraukšanai un nāvei', izceļot dzīves pārejošo raksturu. 'Dziednieku' un 'racēju' pieminēšana liecina par kopienu, kas strādā pie dziedināšanas un izaugsmes, tomēr dziedātājas atzīšana, ka jūtas 'noderīga kā netīrumi', atklāj personīgo cīņu, lai atrastu jēgu un mērķi.
Dziesmas struktūra ar atturēšanos no apņemšanās “tikt apraktam darbībās” un “apbedītiem vārdos” liek domāt par apņemšanos būt proaktīvai, atstāt pēdas gan ar darbiem, gan ar valodu. Šī apņemšanās ir nāves neizbēgamības atzīšana, bet arī apliecinājums vēlmei sniegt pozitīvu ieguldījumu pasaulei. 'Wildflower and Barley' ir apcerīgs skaņdarbs, kas mudina klausītājus pārdomāt savu dzīvi, ietekmi, ko viņi vēlas atstāt, un mantojumu, ko viņi cer atstāt.