Harija Stailsa “Divi spoki” ir smeldzīgs pārdomas par pagātnes attiecību paliekām un identitātes pārveidi, kas notiek pēc šķiršanās. Dziesmu teksti zīmē spilgtu priekšstatu par diviem cilvēkiem, kuri ir tik ļoti mainījušies, ka vairs neatpazīst ne sevi, ne viens otru, metaforiski kļūstot par savu bijušo 'spokiem'. Dziesmas tēli “tās pašas lūpas sarkanas, tās pašas acis zilas” liecina par pazīstamību, tomēr pamatā ir atzīšana, ka ir mainījusies iesaistīto cilvēku būtība. Atsauce uz “vēl pāris tetovējumiem” varētu simbolizēt jaunu pieredzi un izmaiņas, kas notikušas laika gaitā, iezīmējot indivīdu ķermeņus un, attiecīgi, arī viņu dzīvi.
Koris “Mēs esam tikai divi spoki, kas stāv tevis un manis vietā” atspoguļo atsvešināšanās būtību un sajūtu, ka esam atvienoti no kādreiz intīmās saiknes. Dziesmas atmosfēru pārņem nostalģija un cīņa, lai atgādinātu sajūtu, ka esi dzīvs un iemīlējies, par ko liecina atkārtota rindiņa “Mēģinu atcerēties, kā jūtas sirdspuksti”. Tas liecina par dziļām ilgām pēc pagātnes un emocionālo intensitāti, kāda kādreiz bija. “Ledusskapja gaisma” un “Mēness dejas” ir aizraujošas ainas, kas rada drūmu noskaņu, izceļot klusos, intīmos mirkļus, kuros pāris mēdza dalīties, tagad tikai atmiņas.
Harijs Stails, kurš pazīstams ar savu emocionālo dziesmu rakstīšanu un atšķirīgo balsi, atskaņo 'Divi spoki' ar pašsajūtu un ievainojamību. Dziesmas atdalītā instrumentācija ļauj dziesmu tekstiem ieņemt galveno vietu, aicinot klausītājus pārdomāt savu pieredzi par zaudēto mīlestību un sevis evolūciju. 'Divi spoki' sasaucas ar ikvienu, kurš ir izjutis rūgti saldu trauksmi, atskatoties uz attiecībām, kas ir neatgriezeniski mainījušās, atstājot aiz sevis tikai atskaņas no agrākajām.