Pearl Jam vēlreiz parāda savu prasmi veidot sirsnīgus un emocionālus tekstus, vienlaikus izmantojot spēcīgus un valdzinošus ritmus, piemēram, 'Scared Of Fear', viņu astoņpadsmitā albuma 'Dark Matter' ievaddziesmā, kas tika izdota 2024. gadā. Dziesmas ievadrindas atklāj stāstītāja bailes no patiesības: mēs neko nekontrolējam dzīvē, lai gan dažreiz mums patīk ticēt, ka tā ir (“Mums visiem patīk kontrole, es padodos tev, dārgais”). Tas rada jautājumus par iespējamām pieļautajām kļūdām un nesinhronizāciju ar mīļoto cilvēku, taču šiem jautājumiem gandrīz nekad nav skaidras, absolūtas atbildes.
Koris arī rada šaubas: pat ja stāstītājs uzskata, ka viņa mīļotais rīkojas, lai nodarītu pāri gan sev, gan stāstītājam, piemēram, “Es domāju, ka tu nodari sev pāri, lai nodarītu pāri man”, cik tā ir patiesība? Vai šīs darbības varētu būt iekšēja konflikta rezultāts, cīņa starp bailēm un ievainojamību? Šajā pantā ir parādīta arī pāra vecā dzīve: viņiem bija laimīgas attiecības, viņu filmas zvaigznes, bet tad lietas mainās, un viņu partneris aiziet (“Visu manu galvu, it kā tu nekad nebūtu aizgājis”).
Izmantojot šos jautājumus, ir skaidrs, ka stāstītājs nav pārliecināts, kurš ir atbildīgs par izmaiņām viņu attiecībās. Taču, esot cilvēkam un dažreiz lepnam, ir grūti atzīt sakāvi vai atlaist to, ko vēlamies. Stāstītājs, jūtot to pašu, plosās starp vēlmi panākt, lai attiecības darbotos ('Ak, ļaujiet man nokrist pie tavām kājām') un mainīt savas kļūdas, kā tas redzams rindā 'Kāpēc man ir jāpiespiež atzīt sakāvi?'
Koris vēlreiz atgriež nostalģiju par laimīgākiem laikiem, kad pāris kopā smējās, dziedāja un dejoja, kontrastējot ar pašreizējo sāpju un pārpratumu realitāti. Šī dualitāte starp laimīgo pagātni un sāpīgo tagadni ir spēcīga metafora par cilvēku attiecību trauslumu un to, kā tās laika gaitā var pasliktināties, dažreiz izslīdot mums cauri pirkstiem, neapzinoties, ka situācija kļūst neilgtspējīga vienai vai abām pusēm.
Visbeidzot, balsis stāstītāja galvā pastāvīgi simbolizē garīgo un emocionālo apjukumu, ar ko viņi saskaras. Viņi domā, vai ir zaudējuši draugu vai savu partneri, un apšauba, par ko viņi ir kļuvuši. Šķiet, ka vairs nav laika salabot sabojāto, un šīs balsis kļūst arvien skaļākas, lai gan teicējs nevēlas padoties un stāties pretī realitātei, ka mīļotais cilvēks neatgriežas. Šie panti parāda cīņu pret bailēm pazaudēt kādu, kuru mīlat, un mēģinājumu saglabāt cerību dzīvu, pat saskaroties ar sāpēm un neiespējamību, kas ne vienmēr ir labākais ceļš.