Zīmes dziesma 'lūzeru monologs' satriec autobraucēju, kas iedziļinās nelaimīgas mīlestības un apsēstības neapstrādātās emocijās. Dziesmu teksti zīmē spilgtu priekšstatu par kādu, kurš ir dziļi aizrāvies ar citu cilvēku, līdz pat stundām ilgi, skatoties viņu attēlus un fantazējot par kopā būšanu. Varonis apzinās, ka viņu jūtas nav abpusējas, tomēr viņi nespēj atturēt sevi no ilgām pēc savienojuma, kas šķiet neiespējams.
Dziesma atspoguļo mūsdienu ilgas būtību, kur sociālie mediji un digitālā klātbūtne ļauj indivīdiem justies tuvi kādam bez reālas mijiedarbības. Atkārtotās atsauces uz attēlu skatīšanos un aprakstītajām fiziskajām reakcijām — vēdera izkrišanu, tauriņiem, zosāda — izceļ intensīvo fizisko un emocionālo reakciju, ko piedzīvo galvenais varonis. Tomēr šī digitālā tuvība tikai pastiprina nelaimīgas mīlestības sāpes, jo sniedz pastāvīgu atgādinājumu par to, ko nevar sasniegt.
Esmu pabeidzis dziesmu tekstus
Dziesmas pēdējā daļa atklāj galvenā varoņa sāpes, redzot viņu mīlestības interesi ar kādu citu. Neskatoties uz sāpēm, šis skats neattur viņu jūtas, bet gan pastiprina tās. Dziesma beidzas ar tieksmi pēc jebkāda veida saiknes, neatkarīgi no tā, vai tā ir saruna, smiekli vai fiziska tuvība. “Luzeru monologa” teksti sasaucas ar ikvienu, kurš ir piedzīvojis vienpusējas mīlestības sāpes, it īpaši laikmetā, kad pieķeršanās objekts ir tikai klikšķa attālumā, tomēr emocionāli neaizsniedzams.