TV Girl dziesma “Loving Machine” sniedz stāstījumu par sievieti vārdā Madiju Kleinu un viņas attiecībām ar “mīlošu mašīnu”, kas, šķiet, ir robota vai mākslīga pavadoņa metafora. Dziesmu teksti attēlo futūristisku scenāriju, kurā cilvēkiem līdzīgas mašīnas var kalpot kā partneri, nodrošinot biedriskuma sajūtu bez cilvēku attiecību sarežģītības un neparedzamības.
Dziesmas tonis ir gan dīvains, gan melanholisks, izceļot kompromisus, kas nāk ar tik perfektu, kontrolētu mīlestības formu. Madijas Kleinas “mīlestības mašīna” ir uzticama un uzticama, tā nekad nepamet viņas pusi, taču tai pietrūkst spējas piepildīt noteiktas cilvēciskas vēlmes, piemēram, raut matus “kā viņai patīk” vai likt viņai smieties vēlu vakarā. Mašīnas ierobežojumi uzsver emocionālo dziļumu un fizisko tuvību, kas šajās mākslīgajās attiecībās nepastāv. Neraugoties uz šiem trūkumiem, šķiet, ka “mīlošās mašīnas” ērtības un paredzamība atsver vajadzību pēc patiesāka savienojuma, jo Madijs var vienkārši nomainīt iekārtu, kad tā kļūst novecojusi.
Dziesma smalki kritizē mūsdienu attiecības un pieaugošo paļaušanos uz tehnoloģijām, lai apmierinātu emocionālās vajadzības. Tas liek domāt, ka, lai gan tehnoloģija var piedāvāt drošības un kontroles sajūtu, tā nevar atkārtot visu cilvēka emociju un saiknes spektru. Dziesmu teksti aicina klausītājus pārdomāt nepilnības vērtību un cilvēka mijiedarbības neaizvietojamo raksturu, pat ar tai piemītošajiem riskiem un nenoteiktību.