Ganāmpulkā bija simts aitu
Bija simts aitu, par kurām rūpējās kāds mīļākais
Bet vienā pēcpusdienā, kad saskaitīju visus
Viņam viena pietrūka, viena viņam pietrūka un skumji, viņš raudāja
Aitu kūtī palikušie deviņdesmit deviņi
Un viņš devās cauri kalniem viņu meklēt
Viņš atrada viņu vaidam, drebinām no aukstuma
Viņš svaidīja viņas brūces, paņēma viņu rokās un uz kroku, viņš atgriezās
Šis pats stāsts atkārtojas
Joprojām ir aitas, kas klīst
Kas iet cauri pasaulei bez Dieva un bez ticības
Aitu kūtī palikušie deviņdesmit deviņi
Un viņš devās cauri kalniem viņu meklēt
Viņš atrada viņu vaidam, drebinām no aukstuma
Viņš svaidīja viņas brūces, paņēma viņu rokās un uz kroku, viņš atgriezās
atgriezās