SZA “Broken Clocks” ir smeldzīgs pārdomas par laika ritējumu, ikdienas dzīves ritmu un tiekšanos pēc personīgās brīvības. Dziesmas vārdi veido priekšstatu par kādu, kurš bēg no savas pagātnes un ar to saistītajām cerībām, ko simbolizē 'dienas darbs' un 'strīpju klubs' — vietas, kas simbolizē rutīnu un, iespējams, ekspluatāciju. SZA deklarācija 'nekad neatgriezties' ir spēcīgs apliecinājums viņas apņēmībai virzīties uz priekšu un netikt kavēta no iepriekšējās pieredzes vai sabiedrības spiediena.
Koris ar tā atkārtotajām rindiņām par “salauztiem pulksteņiem” un “degošu dienasgaismu” liek domāt par pārlaicīgumu un bezjēdzību mēģinājumos ievērot ierastos grafikus vai normas. Šķiet, ka SZA pieņem dzīvi, kas nodzīvota pēc saviem noteikumiem, kurā tiek atzīti laika ierobežojumi, bet netiek ļauts diktēt viņas rīcību. Frāze 'joprojām mīlu', kas atkārtojas visā dziesmā, varētu apzīmēt pastāvīgu pašmīlestību vai pieķeršanos citiem, neskatoties uz dzīves haosu un spiedienu. Tas ir atgādinājums, ka zem steigas un nepieciešamības izdzīvot slēpjas noturīgs mīlestības un cilvēcības kodols.
Dziesma skar arī atmiņas un uztveres tēmas. Rindas “Viss, kas man ir, gabali un lapas / Runā daudz, atvainojos, ka esmu izbalējis / Domā, ka esmu aizmirsis, tu mani mīli” liecina par sadrumstalotu pagātnes attiecību atmiņu un atrautības sajūtu no citiem. Atkārtojumu “tu mīli mani” dziesmas beigās varētu interpretēt kā pārliecību, ko meklē no citiem, vai mantru, lai atgādinātu sev par viņu vērtību, saskaroties ar grūtībām un nerimstošo laika ritējumu.