Teica, ka viņu sauc Marija
No Lī krastiem
Ar skaistākajām acīm, ko manas jebkad redzējušas
Viņas mati kā viļņi
Viņi dejoja ar plūdmaiņu
Kā mūsu sirdis aizskalojās līdz jūrai
Viņa tika sūtīta no augšas debesīm
Viņas elpa bija tīra kā viskijs, mana sirds iemīlēja
Tagad velns klausās citu melodiju
Un es smejos, jo asaras bija lietus
Pastāsti man, kāpēc neviens neklausās
Vai vispār vairs nav ko teikt
Tik nepielūdzamā pasaulē
Katru dienu tu man nozīmē vairāk
Tātad, lai dzīvie būtu miruši mūsu uzmodā
Kādu aukstu ziemas nakti aiz mākoņiem paslēpās zvaigznes
Un mūsu dvēseles spoks, kas pateicas Kristum
mēs esam dzīvi
Mūsu garastāvoklis viņi krakšķēja ar mīļotājiem no pirmā acu uzmetiena
Līdz rīts atnāca svaigs ar jaunu
Vai tu dejosi ar mani tagad debesis bērns dziedāja
klauns
Mums vairs nav ko zaudēt, izņemot tavus spārnus un
mana uzacis
Kur pāri pakalniem zvanīs ielejas
Skanot mūsu mīlestībai, kas dzied patiesi
Pastāsti man, kāpēc neviens neklausās
Vai vispār vairs nav ko teikt
Tik nepielūdzamā pasaulē
Katru dienu tu man nozīmē vairāk
Tātad, lai dzīvie būtu miruši mūsu uzmodā
Bet vasaras saule tagad kūst
Ar lapām es drīz būšu prom
Vai jums būs spēks, kad tukšums
krīt ēnas
Vai arī jūsu sāpošā sirds tiks saplēsta
Ar sitienu no vētras
Vai arī pazudīs tādas gaudojošas vētras kā vakardienas
Jā, esi prom... esi prom
Viņa tika sūtīta no augšas debesīm
Viņas elpa bija tīra kā viskijs, mana sirds iemīlēja
Tagad velns klausās citu melodiju
Un es smejos, jo asaras bija lietus
Pastāsti man, kāpēc neviens neklausās
Vai vispār vairs nav ko teikt
Tik nepielūdzamā pasaulē
Katru dienu tu man nozīmē vairāk
Tātad, lai dzīvie būtu miruši mūsu uzmodā