Vasaras brīze, dīķī viļņoja
Grabēja cauri gredzeniem un vītolu kokiem tālāk
Tētis savā labajā cepurē, mamma savā svētdienas kleitā
Ar lepnumu skatījos, kā stāvēju ūdenī līdz krūtīm
Un sludinātājs runāja par šķīstošām asinīm
Es iegrimu kāju pirkstus tajos Austrumtenesijas dubļos
Un tas bija lejā ar veco vīru, augšā ar jauno
Audzēts staigāt gaismas un patiesības ceļu
Es neredzēju nevienu eņģeli, tikai dažus svētos krastā
Bet es jutos kā jaundzimušais bērniņš, iejuties Tā Kunga rokās
Apbrīnojama žēlastība, ak, cik salda skaņa
Gaisā bija slava, uz zemes bija vakariņas
Un mani grēki aizgāja daudziem, tika nomazgāti un pazuda
Kopā ar bifeļu niķeli aizmirsu atstāt mājās
Bet tā šķita tik maza, maza cena, kas jāmaksā
Par svētīgo sirdsmieru, kas man tajā dienā nāca
Un tas bija lejā ar veco vīru, augšā ar jauno
Audzēts staigāt gaismas un patiesības ceļu
Es neredzēju nevienu eņģeli, tikai dažus svētos krastā
Bet es jutos kā jaundzimušais bērniņš, iejuties Tā Kunga rokās
Šis ceļš ir garš un putekļains, dažreiz dvēsele ir jāattīra
Un es ilgojos sajust to ūdeni, kas atkal plūst man pāri
Lejā ar veco cilvēku, augšā ar jauno
Audzēts staigāt gaismas un patiesības ceļu
Es neredzēju nevienu eņģeli, tikai dažus svētos krastā
Bet es jutos kā jaundzimušais bērniņš, iejuties Tā Kunga rokās
Es jutos kā jaundzimušais bērniņš, iejuties Tā Kunga rokās