Eisijas dziesma “Terrible Things” iedziļinās varoņa psihē, kurš ir dzīvojis dzīvi, kas piepildīta ar nožēlojamām darbībām, jo īpaši attiecībā uz kaut ko tādu, kas ir nogājis ļoti nepareizi. Dziesmu teksti attēlo vīrieti, kuram sākotnēji nebija ļaunu nolūku, jo viņš savu dzīvi pavadīja 'darbnīcā robotos'. Tomēr, dziesmai ejot, kļūst skaidrs, ka viņa darbi ir noveduši pie neparedzētām un šausminošām sekām. Atkārtota rindiņa “Es savā dzīvē esmu izdarījis dažas briesmīgas lietas” kalpo kā spokains refrēns, uzsverot vainas apziņas smagumu un vēlmi pēc izpirkšanas vai izkļūšanas no sāpju un nāves loka.
Stāstījums liecina par nāves un atdzimšanas ciklu, iespējams, dodot mājienu uz Frankenšteinam līdzīgu scenāriju, kurā vīrieša darbi ir sākuši savu dzīvi, izraisot spīdzināšanu un ciešanas. “Leļļu stīgu” un “vakuļu slazdošanas” pieminēšana vēl vairāk nozīmē kontroles zaudēšanu un ētisko robežu pārkāpšanu. Galvenā varoņa cīņu pasvītro pretrunīgās vēlmes gan izbeigt savu dzīvi, gan izvairīties no atkārtotām mokām, kad tiek “nogalināts” un jāatgriežas “vēl, un vēl, un vēlreiz”. Šis cikls varētu būt metafora nerimstošajam vainas apziņas raksturam un nespējai izbēgt no pagātnes darbībām.
Dziesma pieskaras arī izolācijas un varas meklējumu tēmām, kas redzams rindiņās 'Cilvēku kontakti paliek ļoti reti' un 'Viņš deva solījumu, un viņš izmantos visas dusmas'. Varoņa izolācija var būt pamudinājusi viņu meklēt varu kā līdzekli tuvinieku atgriešanai vai pagātnes kļūdu labošanai, taču šī tiekšanās tikai noved pie turpmākas iznīcības un izmisuma. Dziesma beidzas ar bezjēdzības un rezignācijas sajūtu, jo varonis atzīst savas rīcības neatgriezenisko raksturu un no tā izrietošās neizbēgamās sekas.