Sveika, tumsa, mans vecais draugs
Es atkal atnācu ar tevi aprunāties
Jo vīzija maigi ložņā
Atstāja savas sēklas, kamēr es gulēju
Un vīzija, kas tika iedēsta manās smadzenēs
Joprojām paliek
Klusuma skaņas ietvaros
dzēst dzēst dziesmu vārdus
Nemierīgos sapņos staigāju viena
Šauras ieliņas no bruģakmens
Netālu no ielas luktura oreola
Es pagriezu apkakli pret aukstumu un mitrumu
Kad manas acis iedūra neona gaismas zibspuldze
Tas sadalīja nakti
Un pieskārās klusuma skaņai
Un kailā gaismā es redzēju
Desmit tūkstoši cilvēku, varbūt vairāk
Cilvēki runā nerunājot
Cilvēki dzird, neklausoties
Cilvēki raksta dziesmas, kuras balsis nekad nedalās
Un neviens neuzdrošinājās
Iztraucējiet klusuma skaņu
Muļķi, es teicu, jūs nezināt?
Klusums kā vēzis aug
Klausieties manus vārdus, lai es jūs varētu mācīt
Paņemiet manas rokas, lai es varētu jūs sasniegt
Bet mani vārdi kā klusas lietus lāses krita
Un atbalsojās klusuma akās
Un ļaudis paklanījās un lūdza
Neona Dievam, ko viņi radīja
Un zīme izgaismoja savu brīdinājumu
Ar vārdiem, ka tā veidojās
Un zīme teica
Praviešu vārdi ir uzrakstīti uz metro sienām
Un īres zāles
Un čukstēja klusuma skaņās