Sevdalizas “Kaspijas sirēnas” ir spokains un poētisks kārdinājumu, briesmu un cilvēka stāvokļa izpēte. Dziesma sākas ar franču monologu, kas pārvēršas par stāstu par cilvēku, kurš nokrīt no piecdesmit stāvu ēkas un, strauji krītot, atkārto sev: 'Līdz šim viss ir labi'. Tas rada pamatu dziesmas galvenajai tēmai: drošības ilūzijai un tai sekojošajai neizbēgamai avārijai. Monologs noslēdzas ar smeldzīgu atgādinājumu, ka “svarīgākais nav kritiens, bet gan piezemēšanās”, uzsverot mūsu rīcības sekas un viltus drošības sajūtu, pie kuras mēs bieži pieķeramies.
Dziesmu teksti pēc tam pāriet uz sirēnas tēlu — mītisku būtni, kas pazīstama ar to, ka ar savu burvīgo balsi vilina jūrniekus viņu liktenim. Dziesmas 'jūrnieku zēnu' valdzina sirēnas klusums, paradokss, kas liecina par neizteikta pievilcības spēku. Neskatoties uz viņa apziņu par briesmām ('Viņš zina, viņš zina, viņš zina'), viņš ir piesaistīts viņai, simbolizējot cilvēka tieksmi piesaistīt tam, ko mēs zinām, ka tas ir kaitīgs. Atkārtotais lūgums “turēties prom” uzsver iekšējo konfliktu starp vēlmi un pašsaglabāšanos.
Koris ar tā atkārtoto 'Hei, hei' un atsaucēm uz kuģošanu un nāves skūpstīšanu izraisa fatālisma un neizbēgamības sajūtu. Rindiņa “Mēs esam dzimuši, lai radītu grēcīgu radījumu” norāda uz cilvēka uzvedības cikliskumu, kad mums ir lemts atkārtot savas kļūdas. “Prom” atkārtošanu dziesmas beigās var uzskatīt par izmisīgu mēģinājumu izbēgt no mūsu rīcības sekām, taču tas arī izceļ šādu pūliņu veltīgumu. Sevdalizas ēteriskā balss un dziesmas spocīgā melodija pastiprina melanholijas un pašsajūtas sajūtu, padarot 'Sirens Of The Kaspian' par dziļu meditāciju par briesmu pievilcību un cilvēka stāvokli.