Dziesma “Gadalaiki” ar vilni uz zemi ir smeldzīgs pārdomas par nelaimīgu mīlestību un laika ritējumu. Dziesmu teksti pauž dziļas ilgas un sāpes par nespēju būt kopā ar mīļoto. Mākslinieks izmanto gadalaiku metaforu, lai ilustrētu dzīves un mīlestības cikliskumu, liekot domāt, ka, mainoties gadalaikiem, mainās arī mūsu attiecību apstākļi.
Sākuma rindas “Es nevaru būt tava mīlestība / Skaties, tas tev tagad ir pārāk triviāli” nosaka toni mīlestības stāstījumam, kas tiek uztverts kā neadekvāts. Runātājs uzskata, ka viņu mīlestība nav pietiekama viņu pieķeršanās objektam vai varbūt nav īstais laiks, lai viņu mīlestība uzplauktu. To vēl vairāk uzsver tēlainība par dzīves sabrukšanu un pazušanas apceri, kas runā par izmisumu un izolāciju, kas var pavadīt nelaimīgu mīlestību. Atkārtota vēlme “visu laiku lūgt par tevi” un “atdot tev visu savu dzīvi, savus gadalaikus” uzsver nesavtīgu ziedošanos, gatavību piedāvāt visu, neskatoties uz personīgajām izmaksām.
Dziesmas pēdējā daļa ievada pārmaiņu un pieņemšanas tēmu. Lapas, kas nokalst un aug atpakaļ, simbolizē augšanas un sabrukšanas ciklus, paralēli dzīves un mīlestības kāpumiem un kritumiem. Rinda “Tu esi aizgājis tālu” liecina par atkāpšanos no attāluma starp runātāju un viņu mīlestību, savukārt “Es celšu margrietiņas” ir spilgts atgādinājums par mirstību un dzīves ierobežoto dabu. Neskatoties uz melanholisko toni, pārmaiņu pieņemšanā ir jūtama miera sajūta un apņemšanās mīlēt no tālienes. “Tev blakus es būšu tavi gadalaiki” nozīmē garīgu vai emocionālu klātbūtni, kas pastāv cauri laikam, līdzīgi kā nemitīgi mainīgais, taču nemainīgais gadalaiku cikls.