Ēdena Munoza dziesma “Sangoloteadito” ir dinamiska dziesma, kas svin dejas prieku un intīmo saikni, ko tā var veicināt starp partneriem. Dziesmas vārdi raksturo vīrieša pieķeršanos viņa 'čata' (sarunvalodā lietots termins draudzenei vai nozīmīgai personai), kuram patīk dejot 'sangoloteadito' — vārdu, kas liecina par šūpošanos vai kratīšanu, kas liecina par dzīvīgu un ciešu deju. Vārda “compadre” (draugs vai draugs) atkārtošana visā dziesmā rada sarunvalodas toni, it kā dziedātājs dalītos personiskā stāstā ar tuvu draugu.
Dziesmas koris uzsver dejas fizisko tuvumu ('bailar pega'o') un tamboras ritmu, kas ir daudzu latīņu mūzikas žanru pamatelements. Tubas 'sabor' (garša), kas ir vēl viens pieminētais instruments, papildina bagātīgo muzikālo ainavu, ko dziedātājas 'chatita' dievina. Tas liek domāt, ka viņu saikne ir ne tikai fiziska, bet arī muzikāla, un instrumentu ritmiem un skaņām ir nozīmīga loma viņu kopīgajā pieredzē. Pieminēšana par to, ka dziedātājas jaunie zābaki ir saskrāpēti dejas laikā, stāstam piešķir humoristisku un salīdzināmu pieskārienu, izceļot viņu dejas ieskaujošo raksturu.
Interesants kultūras aspekts ir atsauce uz dziedātājas sievasmāti (“mi suegra”), kura skatās viņu dejošanu un šķietami nepiekrīt, aicinot meitu prom. Tas dziesmai pievieno ģimenes dinamikas slāni, liekot domāt, ka viņu kaislīgā dejošana vecākās paaudzes acīs varētu tikt uzskatīta par pārāk intensīvu vai nepiedienīgu. Tomēr dziesmas rotaļīgais tonis liek domāt, ka pāra mīlestība pret deju un viens otru triumfē pār jebkuru nosodījumu.