Reksa Orindžas apgabala dziesma “Pluto Projector” ir dziļi introspektīva dziesma, kas iedziļinās pašrefleksijas, laika ritējuma un tuvu attiecību komforta tēmās. Mākslinieks apšauba savu lomu un savu centienu vērtību, domājot, vai viņa centieniem un tam, par ko viņš cerēja kļūt, galu galā būs nozīme. Dziesmu teksti pauž šaubu un neziņas sajūtu par nākotni un savu vietu tajā.
Metafora “septiņdesmit milšu projektors” norāda uz spēju projicēt savu dzīves pieredzi un dalīties tajā ar kādu citu, sniedzot mājienu par ceļojumu uz godību, kas ir gan kopīgs, gan personisks. Atkārtota pieminēšana par “piedevu”, kas ilgst mūžīgi, simbolizē vēlmi, lai labie laiki turpinātos bezgalīgi, atspoguļojot dziļu atzinību par tagadējiem brīžiem, kas pavadīti kopā ar mīļoto. Šo noskaņojumu pastiprina komforts un pazīstamība, kas atrodama uzrunātās personas sabiedrībā, kas liecina par dziļu saikni, kas padara pat laika ritējumu par kopīgu un apsveicamu pieredzi.
Dziesma skar arī izaugsmes un sevis pieņemšanas tēmu. Rekss Orindžas apgabals atzīst savu jaunības naivumu un to, ka viņš var pilnībā neizprast sevi vai savus trūkumus. Ir jūtama samierināšanās ar sevis apzināšanās sarežģītību, bet arī cerība, ka ar laiku viņš varētu sasniegt tādu saprašanās līmeni, kas līdzinās viņa partnera izpratnei. Dziesmu teksti pauž uzticību otra cilvēka zināšanām par viņa dziļākajiem noslēpumiem un nedrošību, kas tiek uztverta ar pieņemšanu, nevis spriedumu, sniedzot drošības sajūtu un beznosacījumu atbalstu.