SZA “Atvērtās rokas” ar Trevisu Skotu ir aizkustinošs ievainojamības, ziedošanās un mīlestības un pašcieņas sarežģītības izpēte. Dziesma iedziļinās kāda cilvēka emocionālajā stāvoklī, kurš vēlas palikt atvērts un veltīts savam partnerim, neskatoties uz izaicinājumiem un nedrošību, kas var rasties attiecībās. Dziesmu teksti liecina par dziļu saikni ar partneri, kurš ir bijis mierinājuma un stabilitātes avots (“Tu pazaudēji un atradi mani”), norādot uz sajūtu, ka otrs cilvēks ir pamatots un saprot.
Koris, atkārtojot “atplestām rokām”, uzsver atvērtības un gatavības aptvert partneri tēmu, pat ja tas var novest pie personīgām sāpēm vai upuriem. SZA dzied par to, ka esat 'tik veltīts' otram cilvēkam, izceļot apņemšanās līmeni, kas, šķiet, pārsniedz ierastās robežas. Tomēr pastāv arī šaubas par sevi un zems pašnovērtējums, kas redzams tādās rindiņās kā “Kam vispār vajadzīga pašcieņa?” Es ienīstu sevi likt tev palikt. Tas liecina par cīņu ar pašvērtību, kas ir saistīta ar attiecībām, kur indivīds var apdraudēt savu labklājību, lai saglabātu saikni.
Trevisa Skota dzejolis dziesmai pievieno vēl vienu slāni, ienesot tēmas par lojalitāti, apņemšanos un vēlmi stāties pretī dzīves izaicinājumiem kopā ('I'm forever ridin', you're forever guidin'). Viņa dziesmu teksti skar arī ideju par pārmaiņām un izaugsmi attiecībās ('Sekas, sekas, karma turpina mainīt mani'), norādot, ka mīlestība var būt transformējoša. Dziesma noslēdzas ar rezignācijas sajūtu, jo nepieciešamība atlaist kļūst acīmredzama, neskatoties uz dziļo saikni ('I gotta let you go, I must'). Šīs beigas liecina par pašsaglabāšanās nepieciešamības atzīšanu pat spēcīgas saites priekšā.