Dzīvā kapa piemineklis “Mana parastā dzīve” iedziļinās slavas, panākumu un autentiskuma meklējumu sarežģītībā. Mākslinieks, kas pazīstams ar savu unikālo elektroniskās mūzikas sajaukumu ar roka un chiptune elementiem, savos darbos bieži pēta introspekciju un sabiedrības komentārus. Šī dziesma nav izņēmums, jo tajā ir stāstījums par kādu, kas cīnās ar slavas virspusējiem aspektiem un patiesas saiknes zaudēšanu.
Dziesmu teksti svārstās starp galvenā varoņa ārējiem panākumiem un iekšējo cīņu. Frāzes, piemēram, “Es baroju un dzirdu ideju / Tāpēc es ļauju tai augt” iesaka audzināt savu radošumu un vērot, kā tas plaukst. Tomēr dziesma to ātri salīdzina ar veiksmes tukšumu, kas redzams tādās rindās kā 'Tie saka, ka Jēzus staigā / es viņiem saku, ka runā par naudu.' Tas norāda uz pasauli, kurā materiālā bagātība aizēno garīgo vai morālo vadību. Atkārtotās atsauces uz Midu, mītisko karali, kura pieskāriens visu pārvērta zeltā, vēl vairāk uzsver bagātības tēmu un tās bojājošo ietekmi, liekot domāt, ka viss, kam varonis pieskaras, kļūst virspusēji zelts uz patiesas cilvēka pieredzes rēķina.
Koris ar spocīgajām līnijām “Stayin” nekustīgi, aizvērtām acīm / Ļaujiet pasaulei vienkārši paiet man garām,” tver atvienošanas un nejutīguma sajūtu, kas var pavadīt slavu. Šķiet, ka galvenais varonis darbojas autopilotā, atrauts no pasaules, kādu viņi to pazīst. Dziesmas tilts “Vai tu vari mani dziedināt? / Vai esmu ieguvis pārāk daudz?' ir smeldzīgs brīdis, kad galvenais varonis apšauba viņu panākumu izmaksas. Tas ir pārdomas par paradoksu, kā kļūt 'neaizskaramam' un rezultātā zaudēt spēju patiesi sazināties ar citiem. “My Ordinary Life” ir apcerīgs skaņdarbs, kas liek klausītājiem apdomāt veiksmes cenu un to, cik svarīgi ir noturēties pie pamatiem slavas vilinošajos vilinājumos.