Deivida Kušnera dziesma “Miserable Man” ir stāstījums par pārvērtībām un cerībām. Tas sākas ar ierobežotības un neapmierinātības sajūtu, jo galvenais varonis jūtas ierobežots ar mazo pilsētu, kurā viņš dzīvo. Dziesmu teksti liecina par ilgām pēc pārmaiņām un labākas dzīves, kas liek pieņemt lēmumu doties prom un meklēt piepildījumu citur. Frāze “sakrāmēsim mantas tagad un bēgsim” ietver vēlmi izbēgt no dzīves, kas šķiet pārāk maza un skarba. Apņemšanās dot uzvārdu nozīmē laulības un kopīgas nākotnes solījumu, norādot, ka šis ceļojums nav tikai fizisks, bet arī emocionāls un attiecību apņemšanās.
Dziesmai turpinoties, tā atspoguļo laika ritējumu un sapņu piepildījumu, kas kādreiz šķita tāli. Varonim tagad ir ģimene, mājas un pateicības sajūta, par ko liecina žēlastības izteikšana. Šī pāreja no “ciešanas uz šo tagad” izceļ izturību un pacietību, kas bija nepieciešama, lai pārvarētu pagātnes cīņas. Atkārtota rindiņa “Es esmu mazpilsētas nožēlojams cilvēks, kas dara, ko var” kalpo kā atgādinājums par galvenā varoņa izcelsmi un pazemīgo attieksmi, kas viņu ir izvedusi cauri dzīves izaicinājumiem.
Galu galā “Nožēlojamais cilvēks” liecina par neatlaidības spēku un tiekšanos pēc laimes. Tā atzīst dzīves grūtības mazā pilsētiņā, bet arī atzīmē spēju pacelties pāri tām un radīt pilnvērtīgu dzīvi. Dziesma sasaucas ar ikvienu, kurš kādreiz ir juties iestrēdzis vai sapņojis par labāku dzīvi, un tā sniedz cerības vēstījumu, ka ar pacietību un apņēmību ir iespējams atrast vietu, kur jūtas kā mājās, un dziedināt savu dvēseli.