Will Wood un The Tapeworms dziesma “Love, Me Normally” iedziļinās identitātes sarežģītībā un sabiedrības spiedienā pielāgoties. Dziesmu teksti zīmē spilgtu priekšstatu par cilvēku, kurš cīnās ar savu pašsajūtu, kas atrodas starp vēlmi tikt pieņemtam un atziņu, ka patiesa normalitāte ir netverams jēdziens. Sākuma rindiņas, kas uzrakstītas ar lūpu krāsu uz spoguļa, liek domāt par pašreflektīvu un nedaudz slimīgu dzīves un nāves apceri, dodot mājienus uz galvenā varoņa cīņu ar garīgo veselību un eksistenciāliem jautājumiem.
Dziesmas koris akcentē tieksmi pēc “normāla”, tomēr tas arī izceļ paradoksu, ka patiesi normālam cilvēkam nav jāizliekas par normālu. Šī pretruna uzsver sabiedrības cerības, kas liek cilvēkiem maskēt savu patieso būtību. Galvenā varoņa atteikšanās sekot sapņiem, kas noved pie murgiem, un metafora par sevis dzeršanu līdz nāvei, lai kļūtu par “ballītes pēcnāves dzīvi”, vēl vairāk ilustrē iekšējo konfliktu un to, cik ilgi cilvēks varētu iekļauties realitātē vai izvairīties no tās.
Īpaši smeldzīgā brīdī dziesma pārrauj ceturto sienu, aicinot klausītājus aptvert savas unikālās īpašības un mīlēt citus par savu autentisko patību. Šis aicinājums uz darbību liek klausītājam noraidīt virspusējas normas un novērtēt individualitātei raksturīgo skaistumu. Noslēguma līnijas, apšaubot eksistences mērķi un uzrunājot augstāku spēku, iekapsulē eksistenciālās bailes un lūgumu pēc jēgpilna plāna šķietami haotiskā pasaulē. Galu galā “Mīli, es parasti” ir spēcīgs komentārs par cilvēka stāvokli, mudinot pieņemt un mīlēt sevi un citus, neskatoties uz spiedienu pielāgoties.