Kordēlijas dziesma “Little Life” ir apcerīgs skaņdarbs, kas iedziļinās dzīves niansēs, kas var šķist maza vai nenozīmīga, bet galu galā sniedz piepildījumu cilvēkam, kas to piedzīvo. Dziesmu teksti uzdod introspektīvus jautājumus par sevis uztveri un gaidām, kādas varētu būt attiecībā uz viņu dzīvi. Sākuma rindiņas jautā, kā cilvēks vēlētos tikt raksturots, liekot domāt par tieksmi pēc izpratnes un, iespējams, identitātes sajūtu, kas saskan ar savām vērtībām.
Dziesmai turpinoties, tā atzīst dzīves izaicinājumus un spiedienu ('Mazliet grūtāk, nekā es domāju, viņi teica'), vienlaikus atzīstot stresu un negaidīto novecošanas procesu ('Mazliet vecāks, nekā biju domājis, ka kļūšu '). Neskatoties uz šīm atziņām, koris atklāj pieņemšanas sajūtu un pat pieķeršanos šai 'mazajai dzīvei'. “Es domāju, ka man patīk šī mazā dzīve” atkārtošana kalpo kā apliecinājums apmierinātībai ar apstākļiem, lai cik pieticīgi tie būtu.
Attēli “smaida virs svecēm” un “rokas sakrustojas, kur šīs rokas iet” rada priekšstatu par intīmiem, lolotiem mirkļiem, kas veicina vienkāršas dzīves skaistumu. Dziesma liek domāt, ka, lai gan dzīve ne vienmēr atbilst lielajām cerībām, ir prieks, ko var atrast mazos, ikdienas pārdzīvojumos. Nenoteiktības pieņemšana ('nekas nav drošs') un apziņa, ka tā vairs neizraisa sāpes, norāda uz ceļojumu uz sevis pieņemšanu un miera atrašanu 'muļķīgajā mazajā dzīvē'.