Teilores Sviftas darbs “Es domāju, ka viņš zina” ir rotaļīga un pārliecināta pievilcības un vēlmes izpausme. Dziesma atspoguļo uzmundrinošo simpātijas sajūtu un elektrisko saikni starp diviem cilvēkiem, kuri atrodas uz robežas, lai izpētītu kaut ko vairāk. Sviftas dziesmu teksti ir piepildīti ar spilgtiem tēliem un metaforām, kas atspoguļo viņas jūtu intensitāti un iespējamu romantiku.
Atkārtota rindiņa “Es domāju, ka viņš zina” liecina par savstarpēju sapratni un neizteiktu komunikāciju starp abām personām. Atsauces uz “viņa pēdām uz ietves” un “viņa rokas ap aukstu stiklu” norāda uz ciešu novērojumu un aizraušanos ar viņas pieķeršanās objektu. Dziesmas optimistiskais temps un Sviftas enerģiskā atskaņošana atspoguļo jaunas mīlestības saviļņojumu. Metafora būt “arhitektei” un “plānu sastādīšanai” nozīmē, ka viņa aktīvi iztēlojas nākotni kopā ar šo cilvēku, savā prātā veidojot abu attiecību plānu.
Koris, pieminot “sirdspukstus, kas izlaiž pa 16. avēniju”, stāstam piešķir piedzīvojumu un spontanitātes sajūtu. Dziesmas vārdi “Lirisks smaids, indigo acis, roka uz mana augšstilba” ataino abu kopīgus intīmus mirkļus, savukārt atkārtotais “Es gribu tevi, svētī manu dvēseli” uzsver viņas ilgas dziļumu. Sviftas pārliecinātais apgalvojums, ka viņai nav jāpauž savas jūtas, jo “man šķiet, ka viņš zina” runā par ķīmijas spēku un saviļņojumu, ko rada saikne, kas šķiet lemta.