Zaka Braiena dziesma “Es atceros visu”, kurā piedalās Keisija Musgreivsa, ir smeldzīgs pārdomas par rūgtajām atmiņām par pagātnes attiecībām. Dziesmas vārdi spilgti atspoguļo intīmus mirkļus, ko kopīgi dala divi cilvēki, uz ikdienas dzīves fona un ar to saistītās cīņas. Pieminēšana 'puves zarnu viskijam' un 'pludmales dvielim uz žāvēšanas līnijas' izraisa sajūtu, ka tiek mēģināts rast mierinājumu vienkāršos priekos, cīnoties ar piemiņas sāpēm.
Dziesma iedziļinās attiecību sarežģītībā, izceļot ģimenes vēstures un personīgo dēmonu ietekmi uz mīlestību. Atsauces uz 88. gada Fordu un Labradoru izraisa nostalģijas sajūtu, savukārt pieminēšana par māti, kas ieķīlājusi savu gredzenu, norāda uz dziļākām pamestības un zaudējuma problēmām. Koris ar tā atkārtotajām rindiņām par 'aukstu plecu noslēguma laikā' un 'dīvainiem vārdiem' no 'pieauguša vīrieša mutes' liek domāt par ilgas un nožēlas ciklu, kurā alkohols kļūst par īslaicīgu glābiņu no emocionālā satricinājuma.
'Es atceros visu' nav tikai dziesma par pagātnes atcerēšanos; runa ir par cīņu, lai no tā tiktu tālāk. Dziesmu teksti fiksē spriedzi starp vēlmi aizmirst un nespēju to izdarīt, jo katra mazākā pagātnes attiecību detaļa paliek atmiņā. Dziesmas melanholiskais tonis ir apliecinājums mīlestības ilgstošajam spēkam un rētām, ko tā var atstāt pēc sevis vēl ilgi pēc attiecību beigām.