Bejonsē dziesma “FLAMENCO” ir smeldzīgs pārdomas par attiecību pārejošo raksturu un ilgām pēc stabilitātes nenoteiktības apstākļos. Dziesmu teksti pauž steigas sajūtu un vēlmi pēc saiknes, māksliniecei paužot savas iekšējās domas un padomus, ko saņem no citiem. Tas, ka citi viņai saka, ka viņi nebūs tuvumā, liecina par pamestības sajūtu vai par pārmaiņu neizbēgamību personiskajos sakaros.
Dziesmas koris iedziļinās zaudētās mīlestības tēmā un cerības meklējumos. Bejonsē lūgums augstākiem spēkiem pēc cerības norāda uz neaizsargātības brīdi un nepieciešamību pēc garīgas vadības. Norāde uz būt 'mūžīgi jaunam' pretstata īslaicīgo attiecību raksturu ar mūžīgo dvēseles aspektu, liekot domāt par kaut kā ilgstoša un jēgpilna meklējumiem. Elpošanas akts “līdz darbs ir paveikts” varētu simbolizēt dzīvošanu mirklī un miera atrašanu sevī, neskatoties uz ārējiem apstākļiem.
“FLAMENCO” beigu rindas kalpo kā atgādinājums par bieži aizmirsto vērtību tam, kas ir, līdz tas vairs nav. Šī atziņa novērtēt un noturēt dzīves vērtīgos mirkļus sasaucas ar klausītāju, mudinot uzmanību un pateicību. Bejonsē nosaukumā lietotais vārds FLAMENCO var arī vilkt paralēles kaislīgajai un izteiksmīgajai spāņu dejai, atspoguļojot dziesmā pausto emociju intensitāti un dziļumu.