Billija Eiliša “Viss, ko es gribēju” ir smeldzīgs slavas, garīgās veselības un sabiedrības uztveres un personīgās realitātes dihotomijas izpēte. Dziesma iedziļinās bieži aizmirstajā sapņu īstenošanas tumšajā pusē, īpaši slavenību un mūzikas industrijas kontekstā. Eiliša ēteriskā balss un dziesmas sapņainais iestudējums rada spocīgu atmosfēru, kas pasvītro dziesmu tekstu smagumu.
Dziesmas sākuma rindas veido pamatu konfesionālam stāstījumam, kurā Eiliša pārdomā sapni, kurā viņa sasniedz visu, ko jebkad vēlējusies. Tomēr šis sapnis ātri pārvēršas par murgu, atklājot izolāciju un patiesas saiknes trūkumu, kas var pavadīt slavu. Attēli, kā nokāpt no “Zelta” — iespējams, atsauce uz Zelta vārtu tiltu, kas ir zināma pašnāvību vieta, — rada skaudru priekšstatu par vientulību un sajūtu, ka neviens nepamanīs viņas prombūtni vai neuztraucas par to. Šis ir spēcīgs apgalvojums par to, kā panākumi dažkārt var izraisīt neredzamības sajūtu un maldīgu priekšstatu, ka sabiedrībā zināmām personām nav vajadzīgs atbalsts vai empātija.
Koris ievieš mierinošu klātbūtni, kādu, kas pārliecina Eilišu, ka viņa ir aizsargāta un novērtēta. Šīs figūras solījums mainīt to, kā Eiliša redz sevi, liecina par dziļu personisku saikni, kas pārsniedz izklaides industrijā bieži sastopamās virspusējas attiecības. Atkārtota jautāšana par to, vai viņa to visu darītu vēlreiz, ja zinātu slavas sekas, un pārdomas par to, kā citi pret viņu izturētos, ja saprastu viņu vārdu ietekmi, liecina par pašpārbaudi un izaugsmi, kas rodas, virzoties dzīvē uzmanības centrā. Eiliša dziesma ir atklāts un ievainojams stāsts par sapņu sasniegšanas sarežģītību, atgādinot klausītājiem, ka pat tie, kuriem šķiet, ka tas viss ir, var cīnīties ar šaubām par sevi un sabiedriskās dzīves spiedienu.