Teilores Sviftas dziesma “Cassandra” iedziļinās ignorēto brīdinājumu un sabiedrības nodevības tēmās, velkot paralēli ar mitoloģisko personību Kasandru, kura tika nolādēta, lai izrunātu patiesus pareģojumus, kuriem nekad neticēja. Dziesmu teksti attēlo stāstījumu par personīgo postu un sabiedrības sašutumu, kur galvenā varoņa mēģinājumi brīdināt vai atklāt patiesību tiek uztverti ar naidīgumu un galu galā klusumu. Svifta izmanto mājas tēlu ar plaisājošu sienu kā metaforu galvenās varones dzīves un psihes brūkošajam stāvoklim, ko viņa cenšas labot pat tad, kad ap viņu valda haoss.
Koris “Tātad, viņi vispirms nogalināja Kasandru, jo viņa baidījās no ļaunākā un mēģināja pastāstīt pilsētai”, uzsver to cilvēku likteni, kuri, neskatoties uz to, ka paredzēja katastrofu, tiek apklusināti vai ignorēti no masām. Šis motīvs sasaucas ar vilšanās un bezpalīdzības sajūtu, ko papildina pūļa vardarbīgā un noraidošā reakcija, kad tiek runātas patiesības. Dziesmas tilts, pieminot alkatību un 'kristīgo kora līniju', liek domāt par sabiedrības un, iespējams, reliģiskās liekulības kritiku, kur morāles nostājas tiek atmestas, ja tās ir neērtas.
Sviftas Kasandras atveidojums ir ne tikai mīta atstāstījums, bet arī komentārs par mūsdienu problēmām, piemēram, patiesības apspiešanu un to cilvēku zaimošanu, kuri uzdrošinās to runāt. Dziesmas drūmais tonis un vajājošie neticības atkārtojumi galvenā varoņa brīdinājumiem atspoguļo dziļu cinismu pret sabiedrības normām un uzvedību, padarot to par spēcīgu paziņojumu par neērto patiesību ignorēšanas sekām.