“Brūnajās acīs*” re6ce iedziļinās laika īslaicīgajā dabā un mīlestības un uzticības sarežģītībā. Atkārtota rindiņa “laiks paiet garām acu mirklī” pasvītro dziesmas galveno tēmu: laika straujo ritējumu un steigu, ko tas rada mūsu dzīvē. Šī rindiņa atkārtojas visā dziesmā, uzsverot, cik ātri mirkļi var paslīdēt, liekot mums cīnīties ar savas rīcības un bezdarbības sekām.
Dziesmu teksti arī pēta cīņas par attiecību uzturēšanu personīgo satricinājumu laikā. Stāstītājs apšauba partnera jūtu patiesumu, jautājot: 'Vai jūs ticat tam, ko sakāt, kad sakāt, ka jums rūp?' Šī līnija atspoguļo dziļi iesakņojušos nedrošību un ilgas pēc patiesas saiknes. Pieminēšana 'slēpšanās no bumbām mājās' un 'heroīna šaušana' liecina par haosa un pašiznīcinošas uzvedības fonu, vēl vairāk sarežģījot attiecību dinamiku.
Dziesmas stāstījums ir piepildīts ar spilgtiem tēliem un neapstrādātām emocijām, radot priekšstatu par vētrainu mīlas dēku, kas notiek uz personīgo un sabiedrības satricinājumu fona. Rindas “Dzīve turpinās, viņa saka no augstceltnes” un “Asaras krīt un izgaismo naksnīgās debesis” izraisa ilgas un izmisumu, izceļot varoņu emocionālo smagumu. Atkārtota apšaubīšana par ticību un uzticēšanos attiecībām papildina ievainojamības slāni, liekot klausītājam aizdomāties par cilvēcisko sakaru trauslumu, saskaroties ar dzīves nerimstošo gājienu.