Sīfreta “Atlantīda” ir smeldzīga balāde, kas iedziļinās neveiksmīgu attiecību emocionālajā satricinājumā, izmantojot leģendārās nogrimušās pilsētas metaforu, lai ilustrētu kādreiz izturīgās saites sabrukumu. Britu mūzikas duets, kas pazīstams ar savu emocionālo stāstu un folkpopa skanējumu, tver sirds sāpēm un cīņu, lai samierinātos ar mīlas dēka beigām. Dziesmas melanholiskā melodija papildina introspektīvos tekstus, radot spēcīgu stāstījumu par zaudējumu un rezignāciju.
Sākuma rindas veido drūmu ainu ar pamestiem kokiem un izolācijas sajūtu, kas liecina par tukšumu, kas seko atdalīšanai. Atsauce uz “trīcīgo zemi” liek domāt, ka attiecības tika veidotas uz trausla pamata, kas bija pakļauts sabrukumam spiediena ietekmē. Atkārtotā frāze “Es nevaru mūs izglābt, mana Atlantīda, mēs krītam” iedzen mājās bezpalīdzības sajūtu, jo runātājs atzīst viņu nespēju novērst neizbēgamo sabrukumu. Tēli par to, ka tiek veidota tikai nojaukšana, atspoguļo viņu centienu ciklisko raksturu, kur katrs mēģinājums glābt attiecības galu galā noved pie turpmākas iznīcināšanas.
Visā dziesmā 'sirds' un 'galvas' mijiedarbība nozīmē iekšējo konfliktu, kas piedzīvots šķiršanās laikā, kur emocionāla pieķeršanās un racionāla realizācija ir pretrunā. Dziesmu teksti rada galīguma un pieņemšanas sajūtu, jo runātājs atzīst vārdu un darbību radīto neatgriezenisko kaitējumu. Sīfreta “Atlantīda” sasaucas ar ikvienu, kurš ir saskāries ar grūtu lēmumu atlaist vaļā, apzinoties, ka dažas lietas, kas reiz ir salauztas, nevar salabot, līdzīgi kā pazudusī pilsēta, kuru nekad nevarētu atgūt no jūras.